Pēc dažām dienām klajā nāks režisora Jāņa Norda jaunā spēlfilma Ar putām uz lūpām. Valsts līdzfinansētā attiecību trillera veidotāji – studija Tasse Film – tā tapšanas gaitā saskārušies ar nepiedienīgu alkatību no televīzijas arhīva turētāju puses.
Par nepilnu minūti gariem ziņu materiāliem, kuru kadri izmantoti vienā no filmas ainām, pieprasīti vairāk nekā 3000 eiro, vēsta NRA.lv.
No vienas puses – valsts ar Kultūrkapitāla fonda, Latvijas Nacionālā kino centra un Kultūras ministrijas starpniecību dod naudu filmu ražošanai. Ir pat izveidota speciāla programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei, kurā top 16 filmu, un varētu šķist, ka kino ļaudīm ne tikai darba, bet arī naudas pilnas rokas. No otras – darba tiešām daudz, bet ar naudu tā gluži nav. Izrādās, valsts naudu iedod, bet pati arī tūdaļ iekasē atpakaļ. Precīzāk – to izdara valsts SIA Latvijas Televīzija.
Lai uzburtu konkrētu laiku un konkrētu mirkli, kino nepietiek tikai ar autentiskām mēbelēm, drēbēm vai jocīgām frizūrām. Nepieciešami arī autentiski kadri, un galvenā vieta, kur tos var dabūt, atveidojot notikumus Latvijā, ir LTV arhīvs.
Dārgā vēsture
Filmā Ar putām uz lūpām viena no sižeta līnijām vēsta par bīstamu slimību, ar ko inficējas Viļa Daudziņa atveidotā varoņa suņi. Producente Alise Ģelze stāsta, ka LTV materiāli bija nepieciešami divās epizodēs. Vajadzīgie LTV arhīvā tika atrasti un atlasīti – tajos mednieks stāsta par sērgu mežacūku populācijā. Divi ziņu materiāli ar skaņu – 49 sekunžu garumā un viens bez – sešas sekundes. Tātad viss kopā – nepilna minūte, bet televīzijas izrakstītais rēķins ļoti liels. 2613,60 eiro bez PVN jeb 47,52 eiro par sekundi. Un nodoklis jau arī jāmaksā, tātad gala summa pāri trim tūkstošiem.
Citām filmām LTV arhīva lietošana izmaksā vēl daudz dārgāk. Februāra beigās nacionālā pirmizrāde gaidāma citai Tasse Film spēlfilmai, kas top Latvijas simtgades filmu programmas ietvaros, – Paradīze 89. Apraksts vēsta, ka šī ir «filma visai ģimenei – uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par deviņgadīgās Paulas ienākšanu pieaugušo pasaulē laikā, kad Latvija ir ceļā uz neatkarības atgūšanu». Ir 1989. gada augusts. Ir Baltijas ceļš. Izmantoti divu skaņdarbu tā laika ieraksti – Atdziedi dvēsele un Tumša nakte, zaļa zāle. 2,36 plus 3,54 minūtes. LTV piestādīja tādu rēķinu, kas filmas budžetam bija nepaceļams. 14 000 eiro plus PVN. Zīmīgi, ka filmā izmantoti arī Krievijas valsts televīzijas arhīva materiāli, bet tie bijuši reizes divas lētāki.
Ar bārteru uzliek ķepu
Studijai Tasse Film neatlika nekas cits, kā piekrist LTV piedāvātajam kompromisam – mēs jums Baltijas ceļu, jūs mums tiesības izrādīt filmu. Izklausās labāk, nekā ir patiesībā, jo līdz ar bārtera darījumu televīzija filmai faktiski uzliek savu ķepu. Proti, piecus gadus filmu nedrīkst izrādīt citās televīzijās. MTG koncernam jau tika atteikts. Producente Alise Ģelze atzīst, ka šī situācija daļēji izskaidro, kāpēc mūsdienu pašmāju kino tik reti skatāms televīzijā. LTV filmu parādīs divas trīs reizes, bet citas televīzijas neparādīs. Labi, ka šāds bārters vismaz neierobežo filmas izrādīšanu kinoteātros.
Ir vēl daudz piemēru, kur LTV arhīva cenrādis nekaunīgi iegrābies nacionālo filmu pieticīgajos budžetos, un Latvijas kino producenti uzskata, ka šāda valsts televīzijas attieksme nav pareiza. Kam citam tad mūsu vēsture ir vajadzīga, ja ne mums pašiem. Turklāt arī uz ārzemju fona LTV izcenojumi ir augsti.
Producenti prasa, lai vietējās izcelsmes kino vajadzībām LTV cenrādī tiktu piemērots 0,1% koeficients. Lai pēc pilnas programmas iekasē no ārzemniekiem, bet ne jau no savējiem. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 69. pants noteic, ka «Latvijas Televīzija nodrošina Latvijas nacionālā audiovizuālā mantojuma pieejamību sabiedrībai, iepērkot nacionālās filmas, savās programmās demonstrējot tās un veicot citus Latvijas filmu nozares atbalsta pasākumus saskaņā ar šo nozari regulējošiem tiesību aktiem». Kultūras ministrijas ieskatā, tieši atvieglojumi arhīva cenrādī varētu būt šāds «cits atbalsta pasākums».
Meklēs kompromisu
Attiecībā uz saimniecisko darbību Kultūras ministrija televīzijai tomēr nav priekšnieks, un televīzija arhīva treknos rēķinus pamato ar Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumu. Kā paskaidro LTV preses dienests: «Publiskai personai, tajā skaitā arī publiskas personas kapitālsabiedrībai, ar finanšu līdzekļiem un mantu ir jārīkojas likumīgi un lietderīgi, tas ir, rīcībai jābūt tādai, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu, un manta atsavināma un nododama īpašumā vai lietošanā citai personai par iespējami augstāku cenu.» Tātad katra sekunde maksimāli dārga.
Ir notikušas jau divas Filmu padomes sēdes, kurās producenti un televīzija tikušies pie Kultūras ministrijas galda. Taču pagaidām vienīgais rezultāts ir secinājums, ka nepieciešams sadarboties tālāka kompromisa meklējumos. Kā skaidro Latvijas Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa: «LTV nav ieinteresēta uzturēt cenu līmeni, kas nav pieejams Latvijas filmu producentiem, savukārt Latvijas producenti nav ieinteresēti pirkt nesamērīgi dārgu pakalpojumu, tāpēc tiks meklēts kompromiss, kas apmierinātu abas puses.»
***
Arhīva izcenojumi sekundei citās valstīs, eiro:
Igaunija 16
Lietuva 3
Somija 33
Zviedrija 95
Krievija 16
CNN 19
Avots: Alises Ģelzes apkopojums
Imants Vīksne
Foto: Shutterstock