“Blēras ragana” nebija pirmā šausmu filma, taču tās izcilā reklāmas kampaņa uz visiem laikiem mainīja filmu mārketingu. Filma, kas sākās kā improvizācija un neliela budžeta eksperiments, kļuva par vienu no visu laiku ietekmīgākajām šausmu filmām. Tas lielā mērā bija saistīts ar neskaidrībām par filmas iespējamo patieso stāstu.
Filmu uzrakstīja, režisēja un montēja Daniels Mēriks un Eduardo Sančess, kuri radīja savu leģendu ar filmu, kas aizsākās 1785. gadā, kad jauna meitene tika notiesāta uz nāvi par burvestību. “Blēras raganas” darbība norisinās 1994. gadā, un tam seko trīs filmu studenti, kuri nolēmuši uzņemt dokumentālo filmu par mītu un draudīgajām pazušanām Berkitvillas, Merilendas mežā. Tā tika reklamēta kā īsta dokumentālā filma, apgalvojot, ka studenti patiešām ir pazuduši, atstājot tikai savu kameru.
Vēlāk “Artisan Entertainment” iegādājās projektu “Blēras ragana” un radīja divus turpinājumus un pieņēma ļoti netradicionālus mārketinga paņēmienus, izmantojot tā patiesā stāsta pievilcību. Izvairoties no tradicionālās paļaušanās uz plakātiem un informatīvajiem reklāmkadriem, filmu veidotāji mudināja skatītājus tiešsaistē izpētīt fiktīvo leģendu un it kā pazudušos studentus. Šis mārketinga veids nekad agrāk netika darīts, bet kopš tā laika tas ir kļuvis par instrumentu, lai auditoriju iesaistītu filmu kampaņās, sākot no šausmu filmām un beidzot ar supervaroņu grāvējiem.
Režisori izplatīja pazudušu cilvēku skrejlapas, kas papildus īsam reklāmkadram noveda cilvēkus uz vietni, kas veltīta projektam “Blēras ragana”. Pēc tam cilvēki atklāja pārliecinošu leģendas vēsturi, policijas ziņojumus par fotogrāfijām un safabricētus ziņu stāstus, kas visi izstrādāti, lai radītu mutisku informāciju. Tā kā informācija tika regulāri atjaunināta, publiskās spekulācijas saasinājās, izmantojot tiešsaistes tērzēšanas telpas, caur kurām filmu veidotāji viltīgi novirzīja lietotājus uz viņu vietni.
Filmas mērķis bija palielināt leģendas pamatotību. Tā vietā, lai tikai tirgota filma, producentu kompānija izveidoja visu pieredzi, kas aptvēra visu 1999. gadu. Filmas pašdarinātā estētika uzsvēra tās reālismu, un aktieri pat tika uzskatīti kā pazuduši.
“Blēra ragana” bija kultūras parādība, un Holivuda to bieži mēģināja atkārtot. Tā, piemēram, filma “Ceturtā kategorija”, kas dokumentāla veida stilā parādīja saziņu ar citplanētiešu civilizācijas pārstāvjiem un cilvēku nolaupīšanu. Bet praktiski neiespējami bija izveidot tik pārliecinošu “patiesā stāsta” triku, ņemot vērā, ka internets 1999. gadā vēl bija diezgans jauns, taču šāds mārketings joprojām ir efektīvs, lai mērķtiecīgi piesaistītu auditoriju.
Interaktīvajam mārketingam tagad tiek pievērsta liela uzmanība, izmantojot neticami radošas metodes. Tā, piemēram, “Juras laikmeta parks” izstrādāja vietni savam izdomātajam atrakciju parkam, bet “Betmens pret supermenu” reklamēja Gothemu un Metropoli, izmantojot “Twin Turkish Airlines” reklāmas. Kopš tā laika filmu un TV mārketings ir kļuvis par personiskiem notikumiem.
Skatītājiem patīk iekļūt izdomātās pasaulēs, un mārketings tagad ir kļuvis par efektīvu līdzekli, lai to paveiktu. Protams, šie intriģējošie mārketinga triki var būt maldinoši un citos gadījumos tie nesniedz vēlamo efektu. Tā, piemēram, šausmu filmai “Ciemats” neizdevās nokopēt “Blēras raganu” ar savu izspēlēto mānīšanos, savukārt “Bird Box” atklāja šāda mārketinga briesmas ar savu neapdomīgo acu aizsiešanu.